Ievads

Atslēgas vārdi: saimnieciska darbība, uzņēmējdarbība, komercdarbības formas, IK, SIA

Apguves laiks: 3-3,5h

1.Saimnieciskā darbība un uzņēmējdarbība

1.1.Saimnieciskā darbība, uzņēmējdarbība un komercdarbība

Lai arī dažādos izziņas avotos sastopamas pretrunīgi šo trīs šķietami līdzīgo terminu skaidrojumi, ir vērts censties izprast to būtību un pielietošanu. LR komercdarbības regulējumu nosaka Komerclikums. Tajā atrodami arī pamatjēdzienu – saimnieciskā darbība un komercdarbība– skaidrojumi.

Saskaņā ar Komerclikumu:

  • Saimnieciskā darbība ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par atlīdzību (Komerclikuma 1.panta 3.punkts)
  • Komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants (Komerclikuma 1.panta 2.punkts)

Tiesiskajā leksikā un normatīvajos aktos nav tāda jēdziena kā uzņēmējdarbība, taču tās esamība netiek noliegta.
Komercdarbība ir viens no uzņēmējdarbības veidiem, un tās abas vienlaikus ir arī saimnieciska darbība. Visplašākais jēdziens ir “saimnieciska darbība”, kurā iekļaujas “uzņēmējdarbība”, bet tajā savukārt - “komercdarbība”.

Uzņēmējdarbība ir ilgstoša vai sistemātiska, pašiniciatīvas ierosināta saimnieciska darbošanās un kapitāla ieguldīšana, kas vērsta uz preču ražošanu, pārdošanu vai pakalpojumu sniegšanu, lai gūtu peļņu. Uzņēmējdarbība ir ekonomiska, tiesiska un morāla kategorija, kurā ir savi rakstīti un nerakstīti likumi, savstarpējo attiecību ētika.

Atšķirībā no saimnieciskas darbības, kas var tikt īstenota tikai savu personīgo vajadzību apmierināšanas robežās, uzņēmējdarbības darbības apjoms ir plašāks. Parasti, taču ne vienmēr, uzņēmējdarbības mērķis ir peļņas gūšana, un lai arī uzņēmējdarbības pamatā ir personīgās intereses, tās realizējot neapzināti tiek apmierinātas visas sabiedrības vajadzības.

Piemēri:

  • Jaunietis, kas kaimiņam nopļauj zāli un par to saņem atlīdzību, veic saimniecisku darbību.
  • Jaunietis, kas ir reģistrējies UR kā individuālais komersants un tuvākajā apkārtnē esošajiem kaimiņiem par atlīdzību pļauj zāli, veic komercdarbību.
  • Jaunietis, kas, ieguldot savus līdzekļus, ir nodibinājis SIA, kura nodarbojas ar apzaļumošanu un teritorijas labiekārtošanas darbiem, nodarbina vairākus cilvēkus, maksā valstij nodokļus, uztur lietišķus kontaktus ar klientiem un partneriem, plāno un iegulda uzņēmuma attīstībā u.c., veic uzņēmējdarbību.

Neskaidrības ar šiem terminiem vairo tas, ka tiesiskajā leksikā tiek lietots vārds “uzņēmums”, kas apzīmē komercdarbības realizācijas subjektu (skat.tālāk), tomēr oficiālā dokumentācijā jālieto tikai likumā lietotie.

1.2.Citi ar komercdarbību saistītie termini

Komersants ir komercreģistrā ierakstīta fiziskā persona (individuālais komersants jeb IK) vai komercsabiedrība (personālsabiedrība un kapitālsabiedrība) (1.(1)). Komersanti ir tas personu loks, uz kuriem attiecas Komerclikums.

Saimniecisku darbību var veikt arī persona, kas nav komersants. Tādā gadījumā likumi paredz šīs fiziskās personas statusu kā saimnieciskās darbības veicēju (SDV).

Uzņēmums ir organizatoriski saimnieciska vienība. Uzņēmumā ietilpst komersantam piederošas ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, kā arī citi saimnieciski labumi (vērtības), kurus komersants izmanto komercdarbības veikšanai (Komerclikuma 18.pants). Uzņēmums ir uzņēmējdarbības realizācijas forma tirgus ekonomikas apstākļos.

Filiāle ir uzņēmuma daļa, kurai ir zināma organizatoriska patstāvība un kura teritoriāli atdalīta no galvenā uzņēmuma atrašanās vietas.

Uzņēmējsabiedrība ir īpašnieku vai uzņēmēju apvienība, kas var veidot vienu vai vairākus uzņēmumus.

Ja apvienošanās notiek uz statūtu pamata, veidojas statūtsabiedrība, ja uz līguma pamata, - līgumsabiedrība.

Piemērs

Ja esat apņēmības pilns/a ieguldīt un piesaistīt līdzekļus, lai, noteiktā veidā tos apsaimniekojot, pārvērstu par citiem cilvēkiem noderīgu un pārdodamu preci vai pakalpojumu, var teikt, ka esat nolēmis nodarboties ar uzņēmējdarbību un esat potenciālais uzņēmējs. Tad, kad Jūs savas ierosmes vēlēsieties īstenot valstī noteiktajā kārtībā, jūs kā uzņēmējs izvēlēsieties, par kādu komersantu kļūt, lai savu iecerēto saimniecisko darbību padarītu par komercdarbību. Ietvars Jums kā komersantam  piederošajiem materiālajiem un nemateriālajiem labumiem būs uzņēmums.

1.3. Uzņēmējdarbības valstiskā regulēšana un likumdošana

Valsts regulē uzņēmējdarbību ar ekonomiskām metodēm. Tās ir dažādas pašregulējošas sviras, kas stimulē vai mazina uzņēmēja motivāciju, ir saistītas ar izdevīgumu vai neizdevīgumu.

Ekonomiskās metodes, piemēram, ir:

  • Nodokļu samazināšana vai palielināšana;
  • Muitas tarifu samazināšana vai palielināšana;
  • Valsts pasūtījuma noteikšana;
  • Subsīdiju un dotāciju noteikšana u.c.

Valsts regulē uzņēmējdarbību arī ar administratīvām metodēm. Tie ir dažādi aizliegumi, noteikumi utt., kas ir obligāti.

Administratīvās metodes, piemēram, ir :

  • Obligātu licenču noteikšana dažiem uzņēmējdarbības veidiem;
  • Minimālās darba algas noteikšana;
  • Darba aizsardzības prasību noteikšana;
  • Preču un pakalpojumu kvalitātes kritēriju noteikšana u.c.

Visi valsts ierobežojumi tirgus ekonomikā ir orientēti uz šādiem galvenajiem mērķiem:

  • apkārtējās vides aizsardzība;
  • patērētāju tiesību aizsardzība;
  • darba aizsardzība un darba ņēmēju tiesību aizsardzība;
  • ekonomiskās sistēmas aizsardzība (pretmonopolu likumdošana un aizsardzība pret negodīgu konkurenci).

Lai sāktu un veiktu uzņēmējdarbību, uzņēmējam ir jāpārzina un jāievēro daudzi likumi un noteikumi, ko pieņēmusi Latvijas Republikas Saeima, Ministru kabinets, citas valsts institūcijas un pašvaldības. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā uzņēmējiem saistošas ir ES Regulu prasības, kas aizvieto vai papildina Latvijas normatīvos aktus.

Normatīvajiem aktiem ir stingri noteikta hierarhija, un hierarhijā augstāk esošajiem normatīvajiem aktiem ir lielāks spēks (sk.1. attēlu).

Satversme
Konstitucionālie likumi
Likumi par starptautiskajiem līgumiem
Latvijas Republikas likumi
Ministru kabineta noteikumi, ES regulas
Pašvaldību saistošie noteikumi
Citi valsts instituciju normatīvie akti

1. attēls. Tiesiski normatīvo aktu hierarhija.

Uzņēmēju praksē visbiežāk tiek lietoti likumi, Ministru kabineta noteikumi, Valsts ieņēmuma dienesta un citu valsts institūciju skaidrojumi un norādījumi, kā arī Pašvaldību saistošie noteikumi.

2.attēls. Uzņēmējiem saistošiem normatīvie dokumenti.2. attēls. Uzņēmējiem saistošie normatīvie dokumenti.

 

Komercdarbību regulē:

  • Komerclikums;
  • Komerclikuma stāšanās spēkā likums;
  • Koncernu likums;
  • Likums "Par LR Uzņēmumu reģistru";
  • Eiropas komercsabiedrību likums.
  • Civillikums

Darba tiesiskās attiecības regulē:

  • Darba likums;
  • Darba aizsardzības likums;
  • Darba strīdu likums;
  • Likums „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā";
  • Valsts darba inspekcijas likums;
  • Ministru Kabineta noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo stundas tarifa likmi" u.c. normatīvie akti.
  • Civillikums

Informācija par visiem normatīviem dokumentiem pieejama www.likumi.lv Precīzāka Likumu un Ministru kabineta noteikumu redakcija, ar pieņemtajiem grozījumiem tajos meklējama www.vestnesis.lv ; www.nais.dati.lv un atbildīgo ministriju un saistošo valsts institūciju mājas lapās.
Likumdošanas informācijas sistēma NAIS ir vienīgā datorizētā sistēma, kas piedāvā klientiem pilnu Latvijas normatīvo aktu kopumu, kā arī Latvijas Republikā spēkā esošos starptautiskos aktus. Datu bāzē ir normatīvo aktu aktuālās redakcijas (grozījumi iekļauti pamattekstos) .

Atkarībā no uzņēmēja ekonomiskās darbības jomas uzņēmējdarbības veikšanai ir nepieciešamas dažādu veidu licences vai atļaujas.
Speciālās atļaujas – licences ir nepieciešamas, piemēram, tirdzniecībai ar alkoholu, tabakas izstrādājumiem, degvielu, ieročiem; finanšu, ārstniecības iestāžu darbībai u.c.

Lauku tūrisma uzņēmējdarbība tāpat kā citu nozaru uzņēmējdarbība ir sarežģīts saimniecisko procesu kopums, kuru tā dažādajās fāzēs reglamentē likumi un noteikumi, kas obligāti visiem saimnieciskās darbības veicējiem neatkarīgi no uzņēmējdarbības reģistrācijas juridiskās formas. Pielikumā dots to galveno normatīvo aktu uzskaitījums, kas reglamentē saimnieciskās darbības procesus.

1.4. Komercdarbības tiesisko formu klasifikācija

Komercdarbības juridiskās formas izvēle ir viens no sarežģītākajiem lēmumiem, kas uzņēmējam jāpieņem, veidojot jaunu uzņēmumu. Šī izvēle ir atkarīga no vairākiem faktoriem: uzņēmējdarbības veida, dibinātāju skaita, pieejamiem resursiem u.c. Tāpēc ir ļoti būtiski iepazīties ar katras uzņēmējdarbības formu un tās priekšrocībām un trūkumiem.

Uzņēmuma tiesiskā forma nosaka vairākus tā darbības aspektus:

1) Īpašnieka atbildību:

  • Pilna mantiska atbildība nozīmē, ka par uzņēmuma saistībām atbild īpašnieks - sākumā ar to īpašuma daļu, ko viņš ieguldījis uzņēmumā, bet, ja ar šo īpašumu parāda dzēšanai nepietiek, tad arī ar savu personisko, tajā skaitā sadzīves, īpašumu.
  • Ierobežota mantiskā atbildība nozīmē, ka par uzņēmuma saistībām tā īpašnieks atbild tikai ar uzņēmumā ieguldītā īpašuma daļu, bet neatbild ar savu personisko mantu;

2) Peļņas sadales kārtību, to nosaka statūtos;
3) Pilnvaru sadali;
4) Kontroles formu;
5) Ieguldījuma veidus pamatkapitālā;
6) Kapitāla piesaistīšanas veidus u.c.

Saskaņā ar Komerclikumu, komercdarbību var organizēt kādā no 3. attēlā redzamajām tiesiskajām formām.

3. attēls. Komercdarbības tiesiskās formas.

1.4.1.  Individuālais komersants (IK)

Individuālais komersants ir fiziska persona, kura kā komersants ir ierakstīta Komercreģistrā.

Individuālais komersants, tātad, ir tiesību subjekts, kas izveidots vienas fiziskas personas īpašuma organizēšanai, lai veiktu komercdarbību ar mērķi gūt peļņu.

Individuālajam komersantam ir pilna atbildība, tas ir par savām saistībām viņš atbild ar visu savu mantu, tajā skaitā ar savu personisko īpašumu.

Individuālais komersants, izmantojot savu firmu, var slēgt darījumus, kas saistīti ar komercdarbību, kā arī var būt prasītājs un atbildētājs tiesā.

Salīdzinājumā ar citām uzņēmējdarbības formām individuālajam komersantam ir vairākas priekšrocības, kā arī trūkumi:

Priekšrocības Trūkumi
Vienkārša dibināšana un reģistrācija; Liels risks, jo ir pilna materiālā atbildība;
Nav noteikts minimālais pamatkapitāls; Grūti nodalīt personisko naudu no uzņēmuma naudas;
Vienkāršota grāmatvedības uzskaite un pārskats - ir iespējams šīs funkcijas veikt bez profesionālā grāmatveža zināšanām; Ierobežotas paplašināšanās iespējas;
Spēcīga motivācija, jo uzņēmums pieder vienam cilvēkam (arīdzan SIA var piederēt vienam cilvēkam); erobežoti finansu resursi, jo parasti šo uzņēmumu ienākumi ir nelieli;
Īpašnieks vienpersoniski pieņem lēmumus (vienas personas SIA arī ir šāda iespēja); Ierobežots uzņēmēja cilvēcisko iespēju potencionāls;
Darbības konfidencialitāte; Vadītājam ir problemātiski doties atvaļinājumā , izmantot brīvdienas, apmeklēt kursus un seminārus;
Salīdzinoši viegla uzņēmuma pārdošanas procedūra.   Vāja konkurētspēja. 

 

Reģistrēts komersants Komercreģistrā atšķiras no nereģistrēta komersanta (fiziskas personas, kas reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicējs pašnodarbinātā statusā) ar to, ka:
1. Ir jāmaksā valsts nodeva par reģistrāciju un par publikāciju Latvijas Vēstnesī;
2. Nepieciešamas nosaukums (Firma);
3. Līgumus slēdz firmas vārdā kā juridiska persona;
4. Reģistrācija Komercreģistrā piešķir zināmu statusu arī partneru acīs, jo par komersantu ir publiski pieejama informācija;
5. Ir iespējams saņemt kredītu pret komercķīlu.

1.4.2.  Kapitālsabiedrība

Kapitālsabiedrība ir komercsabiedrība, kuras pamatkapitālu veido pamatkapitāla daļu vai akciju nominālvērtību kopsumma.

Kapitālsabiedrību veidi ir (3. att.) :

  • Sabiedrība ar ierobežotu atbildību (SIA);
  • Akciju sabiedrības (AS), kuras pamatkapitāla daļas (akcijas) var būt publiskās apgrozības objekts;

(Šī uzņēmējdarbības tiesiskā formas īpatnības un reģistrācija šajā materiālā netiks apskatīta)

1.4.2. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību – SIA

  • Ir slēgta tipa sabiedrība, kuras kapitāla daļas nav publiskās apgrozības objekts;
  • Tai ir juridiskas personas statuss;
  • Tā pamatkapitālu veido dalībnieku ieguldītais īpašums - daļas.

Pamatkapitāls ir visu dibinātāju ieguldīto līdzekļu summa, kas parāda dibinātāju līdzdalības proporcijas un kalpo par pamatu dividenžu saņemšanai.

Daļa ir dalībnieku ieguldītā kapitāla vienība, kuras nominālvērtību dalībnieki nosaka statūtos un izsaka veselos latos. Visām daļām ir vienāda nominālvērtība. Praksē ir pieņemts par vienas daļas nominālvērtību pieņemt 100 latus, bet pēc būtības tā ir dalībnieku brīva izvēle.

Ko var darīt ar daļu?

  • Saņemt dividendes;
  • Katra daļa dod vienas balss tiesības sabiedrības kopsapulcē;
  • Daļu var ieķīlāt saskaņā ar komercķīlas noteikumiem;
  • Daļas var pāriet mantojumā ;
  • Daļas var pāriet sabiedrības īpašumā ja dalībnieks rakstveidā atsakās no savas daļas, ja dalībnieku izslēdz no sabiedrības, ja dalībnieks ir juridiska persona, kuras darbība ir izbeigusies.

SIA pārvaldes institūcijas ir dalībnieku sapulce un valde, kā arī padome (ja tāda ir izveidota).
Lielākajā daļā SIA ir divu pakāpju pārvaldes sistēma – dalībnieku sapulce un valde.

Salīdzinājumā ar citām uzņēmējdarbības formām, sabiedrībai ar ierobežotu atbildību ir vairākas priekšrocības un trūkumi:

Priekšrocības Trūkumi
Dalībnieki neriskē ar savu personisko mantu, jo ir ierobežota atbildība; Sarežģītāka dibināšana un reģistrācija salīdzinot ar individuālo komersantu (IK);
Apvienojoties ir vieglāk uzsākt biznesu, savākt nepieciešamo kapitālu; Sarežģītāka grāmatvedības kārtošana un uzskaite (neiztikt bez profesionālu grāmatvežu pakalpojuma);
Dalībnieks var piedalīties tikai ar savu kapitālu- nav obligāti jāpiedalās sabiedrības darbības organizēšanā.  Ir nepieciešams minimālais sākuma kapitāls;
Ja ir vairāki īpašnieki, viņu rīcības brīvība ir ierobežota.
Pēdējās izmaiņas: Thursday, 2012. gada 20. September, 17:44